Kolizejs

 Ceļā uz Kolizeju, ejot caur Venēcijas laukumu. Visur kalni un lejas. Tālāk Tas brīnumobjekts tika apskatīts gan no iekšpuses, gan ārpuses. Nezinu kāpēc, bet visu laiku mani nepamet sajūta, ka visi šie vēsturiskie objekti, celtnes, drupas utt. ir butaforija. Ir tāda sireāli nereāla sajūta, kas liek domāt, ka acīmredzamais ir neticamais un tāpēc laikam arī butaforija.

Ja brīnies, kāpēc man kājās garās, melnās bikses un kedas. Tad tas tikai tāpēc, ka esmu pārpulējusi kāju un bija jāvelk kedas, lai vispār varētu pakustēt. Nu jau rit otrā diena, kad sēžu mājās un neeju pilsētas apskates ekspedīcijās, jo pēda vēl aizvien mazliet sāp un ir piepampusi. Tā iet, ja pārforsē :D

PIlsētas brīnumi un Vatikāns

Šodien pie mums ieradās pirmais viesis manā dzīvē kā Couchsurfer - feina meitene no Baltkrievijas. Visu dienu divatā nostaigājam pa Romu un Vatikānu. Šobrīd kājas to vien lūdz, kā būt augšā paceltām! Šodien tikai mana pārliecība apstiprinājās, ka Roma ir pilsēta tūristiem, ne dzīvošanai. Nejūtu sevi šeit. Visas tā senās vietas nez kāpēc man atgādina par lielu vardarbību un cilvēku mocībām. Turklāt ir skaidrs tas, ka dienas laikā šie objekti nav tik baudāmi kā vakarā - izgaismoti!

Pilsēta ir ļoti dzīvelīga un skaļa. Dažbrīd gribas tādu opciju mp3 - ieslēgt klusumu un klausīties klusumā :) Nekas tāds laikam vēl nav izgudrots, bet varbūt vienkārši esmu palaidusi garām.

Šodien pamazām sāku īstenot plānu B, bet visur ir standarta atbildes - atstājiet CV, ja vajadzēs darbiniekus, piezvanīsim. Biju vienā picērijā, kas man ļoti iepatikās. Balta, tīra, smaržīga ar patīkamiem darbiniekiem.

Nu gan laiks dušai un atpūtai pēc ļoti garās dienas pilsētā!

Ci vediamo!

Kāds "pārteigums"

Izrādās, ka valodu skolas vasarā nestrādā, jo itāļiem tāda mentalitāte :D --> Es teiktu, ka Latvijā gan strādā visu cauru gadu! Tuvākais piedāvājums viņiem ir septembrī, kad skola atsāks darbu. Nu neko. Nedaudz par ilgu jāgaida. Nepieciešams plāns B. Rīt plānā īstenot to.

Neņemot vērā sagaidāmos "pārsteigumus", šodien nedaudz pastaigājos pa Romu. Biju līdz Venēcijas laukumam un Kolizejam. Skaisti ir, bet man kaut kā līdz galam sirds nav šeit. Salīdzinot to sajūsmu, kāda man bija Spānija, tad šeit varu teikt, ka emocijas ir nulles lielumā un apaļumā. Iespējams tas viss tā trakā karstuma dēļ. Un kārstākais vēl būs tikai priekšā. Drēbes ir iespējams uzvilkt tikai vienreiz, jo esot uz ielas, tās var gandrīz izgriezt. Līdz ar to būs bieža drēbju mazgāšana.

Pozitīvais ir tas, ka šajā sutoņā ēst negribas it nemaz. Vienīgi nedaudz, kad saule sāk rietēt. Krēsla tik pat kā nav. Saule noriet un dažu minūšu laikā ir tumsa. --> Tumšs jau ir nedaudz pirms 10 vakarā. Nav kā Latvijā šajās naktīs, kad satumšana ir minimāla.

Šodien radās doma - itāļi ir tik mazi un tievi, jo tādā karstumā cilvēks var tikai sarauties vai neaugt un izžūt. Makaroni un pica, man šķiet, dod viņiem ļoti ogļhidrainu enerģiju un spēku kustēt.

Tādas man pārdomas 3. dienu aizvadot šeit.