Ceļā uz Kolizeju, ejot caur Venēcijas laukumu. Visur kalni un lejas. Tālāk Tas brīnumobjekts tika apskatīts gan no iekšpuses, gan ārpuses. Nezinu kāpēc, bet visu laiku mani nepamet sajūta, ka visi šie vēsturiskie objekti, celtnes, drupas utt. ir butaforija. Ir tāda sireāli nereāla sajūta, kas liek domāt, ka acīmredzamais ir neticamais un tāpēc laikam arī butaforija.
Ja brīnies, kāpēc man kājās garās, melnās bikses un kedas. Tad tas tikai tāpēc, ka esmu pārpulējusi kāju un bija jāvelk kedas, lai vispār varētu pakustēt. Nu jau rit otrā diena, kad sēžu mājās un neeju pilsētas apskates ekspedīcijās, jo pēda vēl aizvien mazliet sāp un ir piepampusi. Tā iet, ja pārforsē :D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru